|
Decembris 2., 2014
 | 15:20
Atkal izgāzos braukšanā. Visu dienu lipināju braši smaidīgo, "man vienalga" seju, bet vispār rūgtums ir. Liekot roku un savas godīgās sirds, varu teikt, ka es tiešām māku braukt, man vienkārši nav labas novērošanas spējas un es bieži nepamanu acīmredzamo. Tieši tāpēc es esmu tas cilvēks, kurš vienmēr iekāps suņu kakās, kaut gan kāds jau būs laicīgi pabrīdinājis. Es būšu tas cilvēks, kas nepamanīs, ka kaut kur blakus kaut kas ir uzsprādzis, jo es tiešām nespēju multifunkcionēt vairākos virzienos. Tāpat arī šodienas kļūda bija, ka laicīgi nenoreaģēju, ka omīte uzlika kāju uz gājēju krustojuma. Apstāties es apstājos un pat ne tik vēu, bet eksaminētājam likās, ka nebija komfortabli, turklāt ārā lija lietus un man vajadzēja stāties agrāk.
Varbūt man vienkārši nav lemts braukt? Bet braut man patīk. Un kad redzu kādi idioti brauc uz ielām, kuriem patiešām ir tiesības, bet kuri maucas pa vidu citiem braucējiem, nesignalizē apļveida krustojumos, ignorē ceļa zīmes, tad man patiešām ir mazliet skumji ap sirdi, ka visi kā cilvēki, tikai es te mokos kā tāda pamuļķe. Un vēl skumjāk, ka pirms pirmā testa instruktoram iedevu šokolādi, kuru viņš nosolījās apēst tikai tad, kad nolikšu testu. Šodien skaļi izsecināju, ka kamēr es nolikšu testu, šokolādei derīguma termiņš jau būs beidzies.
Ai, ko tur bēdāt, tikai žēl atkal mest naudu vējā, jo līdz nākamajam testam tāpat būs jāpraktizējas un atkal par testu daudz jāmaksā.
|
Decembris 1., 2014
 | 18:58
Šodien jūtos kā tāda visuvarena mājsaimniece. Aizgāju uz darbu, 4 stundas pasalu uzmērot teātri, saorganizēju naudas mešanos Andija dzimšanas dienas dāvanai. Saorganizēju savus mazos jēriņus uzdāvināt viņam papildus dāvanu, ka viņš ir palīdzējis mums visiem paturēt darbus ar visiem pēdējā laika notikumiem, jo vispār jau, tas nebija viņa pienākums. Izskrēju veikalus pērkot dāvanas, kartiņu un lietas ābolu pīrāgam, kas ir Andija mīļākais deserts pasaulē, atgriezos darbā, pastrādāju, aizgāju uz pēdējo braukšanas nodarbību pirms rītdienas eksāmena, atnācu mājās, sāku gatavot liellopu gaļas/alus sautējumu, kamēr sautējums sautējas cepeškrāsnī, jau uztaisīju mīklu pīrāgam, tagad vēl tikai pildījums jāsagatavo, pats pīrāgs jāsacep, dāvanas jāsasaiņo, un rīt agri, agri uz darbu lai var izkarināt balonus un visu sagatavot, bet 10os eksāmens. Pēc tam atkal uz darbu un tad visa nedēļa grimst darbos, izskatās, ka pat brīvdienas.
Nu neko, lēni, lēni tik uz priekšu, arī šī briesmīgā nedēļa paies, tāpat kā citas briesmīgas nedēļas ir pagājušas.
|
Novembris 30., 2014
| 15:54
Pēdējā laikā ar Karlu skatamies ļoti daudz korejiešu filmu. Vairāk jau tapēc, ka viņš vienmēr ir bijis Āzijas filmu fanāts (kā arī studējis japāņu valodu), bet tagad vēlās mani iepazīstināt ar šo lauciņu. Šobrīd manā kontā jau vairākas korejiešu filmas, un man tiešām patīk. Patīk, ka filmas ir daudz savādākas, savādāki skatu punkti, savādāka uztvere, arī filmēšanas stili, mūzika. Ļoti patīk korejiešu sievietes - man liekas, ka viņas ir ļoti, ļoti skaistas.
Vakar skatījāmies "The Classic", kas varētu būt raksturojuma kā korejiešu "Notebook" variants - grandiozs mīlas stāsts, kur var gan pasmieties, gan paraudāt. Bet korejieši ir nepārspējami raudamajās vietās. Lai gan esmu raudulīga būtne, pie korejiešu filmām kaucu tā, ka vēl nākamajā dienā var redzēt, ka esmu raudājusi. Vakardiena nebija izņēmums - filmas beigās klusi raudāju segā, cerot, ka Karls nepamanīs, bet pāris asaras izvērtās plūdos, jo skumjais moments tikai stiepās un stiepās garumā (pat kad filma beidzās, un ar Karlu pārrunājām stāstu, man atkal sākās asaru plūdi, jo nebiju piefiksējusi ko īpaši skumju! Raudāju vēl 15 minūtes pēc filmas beigām!). Beigu beigās izrādījās, ka Karls jau bija sagatavojis man salvešu paciņu gultas stūrī! Neskatoties uz asaru plūdiem, ļoti, ļoti iesaku!
P.S. Visinteresantākais, skatoties korejiešu filmas, ir fakts, ka korejiešu meitenes/sievietes ir ļoti agresīvas. Vēl neesmu redzējusi nevienu filmu, kur viņas nekliegtu un neklapētu savus vīriešus, ja kaut kas nav pa prātam. Un vīrieši skraida apkārt kā tādi jēriņi un dara visu, kas no viņiem nepieciešams. (Tas, protams, filmās, kur attēlotas mūsdienas). Un man likās, ka es esmu prasīga un iecirtīga.
|
Novembris 28., 2014
 | 21:11
Pirmo reizi savā apzinīgajā mūžā sāku gatavoties Ziemassvētkiem laicīgi. Vēl pat nav Decembris, bet es jau ebay meklēju kastītes darba kolēģu dāvanām. Esmu izlēmusi, ka šogad dāvināšu kolēģiem mājās gatavotus kārumus (vēl neesmu izlēmusi kas tieši tas būs - trifeles, īrisi, konfektes, kas zin). Ebayā tik daudz kastītes un rotājumi, rokos pa ntajām lapām un nezinu kā izvēlēties. Par lielajām dāvanām man vēl nekādu ideju nav. Bet lentītes dāvanu saiņošanai gan jau sapirku. Lai gan neesmu nekāda izcilā dāvanu saiņotāja (jebkas, kas nav kantains, man sagādā lielas grūtības, lamāšanos, galvassāpes un ne pārāk glītu rezultātu), man patīk cilvēkiem dāvināt paša saiņotas dāvanas. Man liekas, ka tas ir tāds personīgs pieskāriens, nevis iet virsū ar dāvanu maisiņu. Skumji apceru faktu, ka atkal būs gads bez īstās eglītes, jo baigā jēga ar īsto eglīti ņemties nav - Marija būs projām no nākamās nedēļas līdz gandrīz pašiem svētkiem un ko es viena pati pa vakariem pēc darba uz to eglīti bolīšos?
|
Novembris 27., 2014
| 16:34
Bet uz labās nots - mans eliksīrs taču atnāca. Gaidīju, ka sūtīs 2 nedēļas, bet atnāca divās dienās! Viņiem laikam UK ir kāds izplatītājs. Vakar pirmo reizi uzsmērēju pirms gulētiešanas - vēl par agru ziņot par rezultātiem, negaidu brīnumus vienā naktī, bet seja šodien bija ļoti maiga un mirdzoša. Bet ļoti iespējams, ka man tā tikai liekas, jo es gribu lai ir maiga un mirdzoša! :D
|
|
|
|