|
Maijs 4., 2013
 | 09:59
Skriešana ne vienmēr ir romantiska "ak, cik es viegli jutos, kā relaksējos, pacēlos spārnos, es visu varu, bla bla bla". Ir dienas, kad tas ir vienkārši grūti, pat ja vari jau saukties regulārs skrējējs. Ir dienas, kad, ja būtu skrējusi viena, būtu apstājusies pēc 5 minūtēm un soļojusi mājās, nedaudz vīlusies ar sevi, bet zinot, ka šodien nav skrienamā diena. Esmu mājās no sava otrā parkrun. Man bija tik slikti, nevienā brīdī nejutos labi, tikai pirms finiša, kad saņēmu savus pēdējos spēkus, un skrēju tā, ka domāju, ka kājas salūzīs. Un kad galvā iedomājos, ka pēc 2 mēnešiem man būs jāskrien 2x garāka distance, man gribās paģībt. Vienīgā labā sajūta bija, ka no 128. vietas pacēlos uz 112 (no kādiem 400 cilvēkiem). Bet kas to lai zin, varbūt šodien bija lēnāki skrējēji. Rezultāti būs pēcpusdienā.
UPD: uzlaboju savu labāko rezultātu par 5 sekundēm, haha.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
