Marts 10., 2013

20:41 Dažreiz man uznāk sentimentāli atmiņu uzplūdi, un man patīk paskatīties uz visādiem bijušajiem puišiem, draugiem, draudzenēm socportālos. Šovakar atcerējos Rolandu, ar kuru man bija visilgākās un nopietnākās attiecības. Negribēju meklēt viņu, jo domas vairāk aizklīda pie viņa brāļa. Es dievināju viņa mazo brāli, atceros, kad tikai sākām ar Rolandu satikties, Mārcis bija pavisam maziņš puikiņš ar "bļodiņas" matu griezumu, kurš no manis briesmīgi kautrējās, bet mēs ļoti ātri sadraudzējāmies, bieži vien es pat pavadīju vairāk laika ar Mārci nekā ar Rolandu. Mēs spēlējām frīsbiju, gājām garos pārgājienos mežā, ziemā slēpojām, vakaros sēdējām virtuvē, dzērām kakao un runājām - atceros mums pat bija "cepumu brālība", mēs katru vakaru pierijāmies cepumus līdz sliktai dūšai, dzerot litriem tējas vai to pašu kakao. Man bija milzīgs lepnums skatīties kā visos tajos gados Mārcis auga, gāja cauri saviem pusaudžu gadiem, viņš bieži nāca skatīties, kad es rasēju pie sava datora kārtējos plānus darbam vai skolai, prasīja man jautājumus, un kļuva ļoti ieinteresēts celtniecībā, un vienu vakaru pat man atzinās, ka viņš arī domājot būt arhitekts un iestāties manā skolā. Pa laikam es Mārci aizstāvēju Rolanda priekšā, kad viņš izdomāja spēlēt skarbo "lielo brāli", un tieši tāpat Mārcis klusi sēdēja man blakus, brīžos kad Rolands bija mani sāpinājis, vai mēs bijām par kaut ko sastrīdējušies. Mārcim tagad ir 19, un viņam bija tikai divas bildes draugos.lv, bet es gandrīz paģību, jo viņš tagad izskatās kā izspļauts Rolands, kopija (lai gan pirms 4 gadiem, viņam bija pavisam citi sejas vaibsti, viņš izskatījās pēc maza enģelīša). Rolandam bija 19, kad mēs uzsākām mūsu attiecības. Šovakar man ir smaga sajūta, ka laiks skrien ļoti, ļoti ātri. Un man pietrūkst tik daudzu cilvēku, kuru vairs nav manā dzīvē.

(piebilst)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi