|
Janvāris 11., 2017
 | 08:34
Kerija šorīt lielā sajūsmā stāstīja par kādu biznesu, kuru kāda paziņa izveidojusi - tādu kā atrakciju parku, pasākumus, kur bērni iet dabā, kurina ugunskurus, dzied pie ugunskura, mācās par augiem mežā utt. Un lai gan viss forši un tā, man palika mazliet skumji. Nav jau tā, ka mana bērnība bija vīta ugunskuru dūmakās un katru vakaru gāju gulēt uz sūnu pēļa, dziesmu ieaijāta, bet kaut kā sērīgi, ka mūsdienās tādas lietas kļūst par fashion, par kaut ko ekskluzīvu - skaties, nāc uz mūsu klubu un mēs iesim mežā dalīties piedzīvojumu stāstos. Vai tad nebija kaut kā tā, ka mēs visu ko šādu darījām bērnībā vienkārši tāpat? Jo nebija citu lietu ko darīt? Nezinu kā jūs, bet es, pat būdams pilsētas bērns, ložņāju pa mežiem (kur bija pieejami) un krūmiem cik vien varēju, manis nekad nebija mājās.
Bet no otras puses, pat ja tas ir tikai modīgi, ja tas liek cilvēkiem piecelt pēcpusi un izdzīt bērnus ārā, pie dabas, lai tā būda rūc. Var jau pukstēt par visu pēc kārtas, bet reizēm manī ir cerība, ka daļa cilvēku tomēr sāk aizdomāties un atgriezties pie senākām vērtībām.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |