|
Decembris 1., 2016
 | 09:04
Vispār reizēm mani biedē cik ļoti atsvešināta jūtos no Latvijas, pēc jau gandrīz 8 (!!!) pavadītiem gadiem šeit. Neskaitot pāris draugus, mammu un cibu, ikdienā latviski nekomunicēju ne ar vienu. Kļūst aizvien grūtāk un grūtāk atrast pareizos vārdus lai izteiktos saprotami, aizvien biežāk ir tā, ka pirmās domas nāk galvā angliski. Vienīgais kas ir palicis - ja ātri galvā jāskaita, tad skaitu latviski. Pārējās domas notiek kaut kādā pidžinvalodā.
Vienmēr ir un paliek kaut kāda nostaļģija pēc Latvijas, bet tas viss ir kaut kādas melanholiskas, banālas ainas no aizgājušiem laikiem - rīta miglā tīti lauki ar zeltainām kviešu vārpām, vakara pastaigas pa mežu, lauku smarža pēc lietus - pārsvarā tikai daba. Reizēm atceros skaņas - kā reizēm vecāki mani veda uz Rīgu uz skolu un pa ceļam klausījās radio SWH - Fredis ēterā un tas SWH mūzikas rullītis. Pietrūkst Jāņu laiks, kad visur skan Jāņu šlāgeri un visādas lustīgās zaļumballes. Pietrūkst mūsu jūras.
Par pārējo īsti nekādu viedokļu nav. Bieži domāju vai kādreiz vispār atgriezīšos.
Anglija nav nekāda medusmaize, bet ar manu karjeru, šeit ir tik daudz ko darīt, man patīk arhitektūra, patīk visas vecās ēkas, ir sajūta, ka vēl daudz kas šeit ir darāms. Es esmu pieradusi pie mentalitātes, zinu ko sagaidīt, zinu kā komunicēt un kā jau esmu teikusi šeit pirms tam - briti ir iesildījuši kādu stūrīti manā sirdī ar savu britishness.
Ir bijis reizēm, ka naktī murgoju, ka man pēkšņi jāpārceļas atpakaļ uz Latviju, esmu modusies raudot un aukstos sviedros, jo labi apzinos, ka visa mana dzīve ir šeit. Es vairs nezinātu kā būt Latvijā. Un man ir jau vairāki draugi, kuri ir atgriezušies mājās (gan bulgāru, ne latviešu), un visi, kuri šeit ir nodzīvojuši ilgāku laiku saka, ka vairs neiederas un nespēj asimilēties atpakaļ.
Kas zin kur būšu pēc 5, 10 gadiem, bet šobrīd ir pietiekami labi, kur esmu. Nākamie 5 gadi šeit tāpat ir piesaistīti dēļ universitātes.
|
| 09:53
Par to pašu Latviju runājot, izlasīju šorīt šo rakstu, cik lieliski, dēli uzcēluši mammai pasīvo māju, cilvēks dzīvo siltumā un komfortā, viss ir lieliski, bet palasi tos komentārus pie raksta un šausmās gribas saķert galvu. Tā ģenerālā latviešu mode visu nodirst, sacelt adatas gaisā un viss kas ir jauns un innovatīvs, ir sūds, reklāmraksti, kam vajag jaunas tehnoloģijas, ja var sēdēt savā hruščovkā, mirt no skaudības, bet izlikties lepns un nenovēlēt citam labu dzīvi. Prieks, ka vismaz daži pozitīvi komentāri. Man sirds sasila pie ši teikuma rakstā:
Irēna atzīst, ka lielākais ieguvums ir tas, ka viņa tagad vienmēr labi jūtas. Katru rītu piezvana dēls Kaspars, un Irēna viņam saka: “Viss kārtībā, dēliņ! Man ir silti un gaiši!”
|
|
|
|