|
Aprīlis 4., 2014
 | 23:03
Beidzot izlasīju Nabokova "Lolitu". Grūti lasījās. Gan tapēc, ka angliski (angliski man nav problēmu lasīt, bet grāmata bija sarakstīta ļoti savdabīgā valodā + daudz franču izteicieni), gan tapēc, ka visu grāmatu cīnījos ar savām jūtām, riebumu, skumjām, žēlumu. Biju redzējusi filmu, bet nekad nenoskatījos līdz galam, jo nespēju noturēt uzmanību. No pirmās filmas skatīšanās tikai atceros, ka man bija grūti skatīties uz scēnām, kur Lolita mēģina savā, pa daļai bērnišķīgajā veidā pavedināt Humbertu. Uz ekrāna visvairāk traucēja viņu abu vizuālā atšķirība - viņš kā pieaudzis vīrietis, viņa pa pusei vēl bērns, ar puskāju pusaudzis, ar platīti uz zobiem un neveiklajām, puiciskajām kustībām.
Lasot grāmatu, jutos pavisam savādāk - šeit nebija vizuālā, šeit bija ieskats Humberta domās, viņa iekārē, fantāzijās. Grāmatas pirmajā pusē lasīju, šausminājos un gribēju sviest grāmatu prom. Humberts derdzās, man bija slikti lasot un iedomājoties, ka kas tāds var notikt dzīvē (jo pedofīli taču eksistē), man bija žēl Lolitu - iedzītu stūrī, izmantotu, ar atņemtu bērnību. Taču, kad nonācu pie grāmatas beigām, manī iekšā bija tikai smags tukšums. Es šaubos vai jebkad zināšu vai Humberts patiešām mīlēja Lolitu, bet man liekas, ka mīlēja gan. Jo visu stāsta laiku viņš cītīgi lasītājam skaidroja, ka viņu interesē tikai pusaugu meitenes, kamēr viņas nepārkāpj to smalko robežu, kur viņas sāk veidoties jaunās sievietēs. Viņš īsti nezināja ko viņš iesāks, kad Lolita šķērsos šo robežu - viņa galvā tas bija tikai īslaicīgi, viņš gribēja izbaudīt viņas svaigumu un nevainību pirms viņa to visu zaudē. Bet pat tad, kad viņš viņu satika pēc 3 gadiem, kad viņa stāvēja viņa priekšā, vien rēgs no tā, kas viņa bija - bāla, 17 gadus veca, grūta ar cita vīrieša bērnu, pavisam noteikti vairs neesot tā nimfete, kas viņu piesaistīja 5 gadus atpakaļ, viņš joprojām viņu mīlēja un vēlējās viņu paņemt sev līdzi. Un man bija asaras acīs, kad viņš lūdza Lolitu viņam nepieskarties, jo no viņas pieskāriena viņš vienkārši nomirtu. Un pēkšņi es attopos jūtot līdzi Humbertam un traucējošā veidā meklējot attaisnojumu viņa rīcībām.
Šovakar vēlreiz noskatījos filmu, ar pavisam jaunām sajūtām. Pēkšņi filma, par kuru man bija vienalga, manās acīs ir kļuvusi par vienu no skaistākajām filmām pasaulē. Varbūt tapēc, ka tagad biju izlasījusi grāmatu un sekoju līdzi notikumiem, ar Humberta domām fonā. Un mūzika arī ir fantastiski skaista.
Bet savādi kā grāmatas atnāk pašas tad, kad esi tām gatavs.
Mūzika: ennio morricone - lolita on humbert's lap
|
|
|
|