Jūnijs 7., 2013


21:41
Bet tā jau vispār ir, ar tiem matiem, zobiem, nagiem ragiem. Tas skaistums tikai daļēji slēpjas sejā, augumā, krūtīs, dibenos. Kāpēc mēs vienmēr paši sev liekamies sliktāki kā citi cilvēki mūs redz? Tapēc, ka mēs redzam sevi spogulī. Mēs noķeram sevi statiskā brīdī, mēs neredzam to, kas virmo mums apkārt, kad runājam ar citiem cilvēkiem, kad smaidam, komunicējam, esam laimīgi, mirdzošām acīm, smieklu krunciņām, izteiksmīgiem žestiem. Tieši tas ir tas, kas padara cilvēku skaistu un citam patīkamu, kas pievelk citus. Es zinu pati pēc sevis, cik ļoti man patīk komunikabli un smaidīgi cilvēki. Man darbā ir pāris tādas meitenes, kuras nesauksi par skaistām, bet kad es ar viņām runāju, viņām ir tik smaidīgas sejas, viņas ir tik atvērtas, godīgas un laimīgas, ka man gribās viņas apskaut un liekas, ka viņas ir skaistas, foršas un lieliskākie cilvēki pasaulē, un es varētu uzturēties viņu kompānijā caurām dienām.
Tā, lūk, es sevi mierinu ar domu, ka varbūt es neesmu tā skaistākā laumiņa ciemā, bet cilvēki, kuri man ir apkārt, un ir mani draugi, ir ar mani, jo es esmu smaidīga, priecīga un laimīga. Un tas ir skaistāk par jebko, ko var uzvilkt, uzkrāsot utml.

(3 piebilda | piebilst)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena
master of procrastination - 7. Jūnijs 2013

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
my tags
architizer
pēdējie klabojumi

> Go to Top
Sviesta Ciba