|
Marts 15., 2013
 | 19:55
Nespēju noticēt. Esmu oficiāli pieteikusies Londonas 10k skrējienam! Mans darbs sponsorē mani un vēl dažus cilvēkus un mēs skrienam labdarībai. Šodien jau saņēmu savu skriešanas t-kreklu, kas to visu pēkšņi padara stipri reālu. Man vienmēr ir patikusi skriešana (ko neviens īsti nesaprot), bet nekad nebiju saņēmusies skriet kādā pasākumā, bet tad darbā pļāpāju ar vienu puisi no citas nodaļas, kaut ko sačalojām par skriešanu, un bāc, man ir piedāvājums. Lai gan atkal gribēju baidīties un ierakties ar galvu zemē, atcerējos par savu apņemšanos visam teikt "jā", un, lūk, tagad tas notiek. Varbūt man viss izdosies, un kas zin, varbūt nākamgad skriešu pusmaratonu, varbūt kādreiz dzīvē noskriešu maratonu? (Tas ir mans klusais sapnis). Un pēkšņi tam visam ir pavisam cita jēga - iet ārā, skriet, "pārsist" pašai sevi. Nav jau tā, ka pirms tam nebija, bet tomēr. Tagad ir trīs mēneši trenēties, ceru, ka tas šausmīgais slapjdraņķis, kas šobrīd darās aiz loga, vienreiz beigsies.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |