|
Janvāris 9., 2013
 | 19:33
Trololo! Pārpratumi un problēmas šajā mājā netrūkst gan. Pāris nedēļas atpakaļ mums te bija tāds krāsotājs atnācis, krāsoja māju - jauks puisis, nu diezgan. Cik mēs te viņu redzējām, pāris vakarus pēc darba, pārmijām pāris vārdus, pasmējāmies. Vienu vakaru viņš man prasīja kā man darbā gāja, un man uznāca smiekli, ka tā kā tāds vīrs, tad nu pēc pāris dienām, kad mūsu landlords bija atnācis apskatīt māju, mēs ar Elu iesmējām, ka tāda sajūta, ka vīrs mājās, jo padara darbu, satīra māju un vēl pājautā kāda diena bijusi. Landlords arī iesmēja teica, ka puisis esot teicis, ka mēs viņam te tādas smukas meitenes dzīvojot. Ar to arī viss it kā beidzās.
Šodien saņemam zvanu no landlorda - savārījis sūdus. Nezinu kādā sakarā (viņš mums ir tāds padīvains), aizrakstījis savam krāsotājpuikam, ka ja viņš viņu reprezentē kā darbinieks, tad viņam nav jāstaigā apkārt un jāflirtē ar meitenēm. Tagad krāsotājpuikas ilggadējā draudzene izlasīja to īsziņu un esot viņu pametusi. Un pēkšņi mums tā putra jāvāra, vai mēs gribot iesaistīties. Tikai angļi var šitādus kumēdiņus sataisīt - pats savārīja ziepes no nevainīga joka, bet mums tagad jāattaisnojas, ka mēs kaut kādas Austrumeiropas padauzas, kas jebkuru smaidu redz kā šausmīgāko flirtu.
Vienīgais labums no tā visa, ka mūsu ar Elu klusuma maratons ir pārrauts - ierēcām par situāciju, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem, istabu durvis ir vaļā. Strīdi kā strīdi, bet kad jāstājas pretī sūdiem, mēs kaut kā savācam sevi. Nezinu uz cik ilgu laiku ir pamiers, var jau būt kamēr šis atrisināsies, bet vismaz kaut kas.
|
 | 23:04
Tiko smagi nolohojos uz Ziemassvētkos iedāvinātās treniņu bumbas (nu tās lielās, piepūšamās, kādas parasti sporta zālē atrodamas).
Laikam es vienīgā tāda pajolīte, kas ne par ko nevar līdzsvaru noturēt nevienā malā, kā uzlieku kādu ķermeņa daļu uz bumbas - kājas, rokas, viduci, tā viss krīt, gāžās, būkšķ, es pa zemi, bet bumba otrā istabas galā. Kāds man var izstāstīt kā to nerietni savaldīt?
|
|
|
|