|
Jūnijs 1., 2012
 | 20:25
Man paliek ļoti, ļoti bail, jo tas vairs nav normāli. Es sāku aizmirst tik daudz lietas, tik neizskaidrojamos veidos - šodien, nākot mājās, man bija maisiņš ar skaidām žurkai. Vienā mirklī, apstājos pie baznīcas, noliku maisiņu un atstutēju lietussargu pret sienu un izvilku no somas ipodu. Savācu mantas un aizgāju mājās. Tagad gribēju iztīrīt žurkai būri, bet skaidu nekur nav. Un sit mani sizdams, es nevaru atcerēties vai atstāju pie tās baznīcas vai nē. Neticās, ka es nebūtu pamanījusi maisiņu, kas stāv blakus lietussargam. Žurkas būra atslēgas, kas vienmēr stāv vienā vietā, arī nevaru atrast. Pirms pāris dienām bija skandāls, ka atnācu mājās, un kaut kā pamanījos vienkārši atstāt ārdurvis vaļā. Kā? Man nav ne jausmas, bet es to neredzēju kādu stundu, un pamanījos pat ieiet dušā, par ko arī bija lielākās šausmas, ka ārdurvis visiem vaļā, bet es tur mazgājos un jebkurš var ieiet mājā un visu iznest ārā. Par to, cik reizes es pagatavoju ēst un neizslēdzu plīti vai cepeškrāsni, atstājot uz stundām, nesākšu. Man tiešām ir bail. 23 gadu vecumā nevajadzētu būt tādiem melniem pleķiem atmiņā. Ikdienā gan visu atceros - datumus un visādas sīkas detaļas, bet tieši šī neuzmanība ir tracinoša.
|
 | 21:04
Es joprojām nevaru beigt smieties, vizualizējot kā tas varēja izskatīties no malas - ejam pa ielu es un draudziņš. Viņš tāds garš un casual, es tāda pavisam maziņa, rozā laiviņās ar bantītēm, žaketīte ar zelta podziņām, vējā plīvojoši mati, viss tā smuki, smuki, es kā tāda piemīlības bilde, piestājam par kaut ko diskutējot, es tādām smaidīgām acīm uz viņu skatos, mēģinu kaut ko dikti paskaidrot, bet vispirms kaut kāds smagais nobrauc garām, briesmīgas skaņas vadīts, pēc viņa kaut kādas mašīnas sāk pīpināt, es nespēju pārbļaut troksni, un visam pa virsu vēl viens no tiem drausmīgajiem skūteriem, kas skan tā, ka liekas smadzenes izsprāgs pa ausīm, nobrauc garām, un divās sekundēs visa piemīlība pazūd un manām lūpām izlaužās briesmīgs, necilvēcisks bļāviens pa visu ielu: "FĀĀK OFFFFF!", vadīts ar izteiksmīgām roku kustībām. Un tas viss tik pēkšņi, ka no malas skatoties laikam izskatījās, ka man ir Tureta sindroms. Pat draudziņš apstulba. Pašai pēc tam bija jākrīt gar zemi un jāsmejas par tādu dusmu uzplūdu. Bet arī draudziņam šitie komiskie izgājieni gadās, ka ēdam pusdienas parciņā, saulīte spīd, visi smaida, bet pēkšņi kaut kas iz sērijas "stupid fuckers" no draudziņa. Tas par baložiem. Viņš nīst baložus, jo, cik es sapratu no viņa, baloži viņu ienīst un visu laiku nodiršot viņa mašīnu. (Tas viss man tika visā nopietnībā skaidrots kādā brīdī, pēc mašīnas nomazgāšanas, kad tika ieraudzīts balodis tuvējā kokā, un draudziņš uzstāja, ka balodis tikai gaidot izdevību tuvoties viņa mašīnai, un, ka viņš iešot pēc bises, šaut šo nost).
|
|
|
|