|
Aprīlis 22., 2012
 | 10:49
Mans pēdējā laika lielākais sasniegums, tīri tā, priekš sevis - esmu iemācījusies dzert tēju un kafiju bez cukura. Cik reizes biju mēģinājusi izskaust cukuru no saviem dzērieniem, bet nenoturējos ilgāk kā pāris dienas, viebjoties no tā, cik negaršīgi. Izrādās, ka viss noslēpums slēpās faktā, ka vajadzēja izturēt viebšanos vien vairāk dienu, un tad laikam garšas kārpiņas aprod ar jaunajām garšām, un pēkšņi izrādās, ka tējai un kafijai ir pārsteidzoša garšu buķete, kad tā vairs netiek slēpta ar cukura šķebinošo saldumu. Un tagad man ir pilnīgi jauna pasaule, kurā es atklāju cik dažādas garšu nianses ir dažādām tējām, kafijām, lattēm utt. Un par to, ka there is no way back pārliecinājos pagājušonedēļ, kad draudziņš lika man paturēt viņa kafiju, kura bija sacukurota - eksperimenta pēc izlēmu pagaršot un gandrīz apvēmos, tik riebīgi salda garša! Tā lūk.
|
 | 22:26
Šodien izbaudījām ritīgu svētdienas relaksāciju - devāmies uzspēlēt golfu, papusdienojām krogā ritīgā lauku ciematā, devāmies pastaigā pa zaļiem laukiem, salijām un dzirdējām pirmo negaisu, atgriezāmies pilsētā, devāmies uz mazu kafejnīciņu, dzērām neskaitāmas lattes un visu vakaru spēlējām "uno" kāršu spēli.
Bet visskaistākais mirklis bija, kad kāda lauku ceļa malā ieraudzījām zaļu lauku, un es ar sajūsmas spiedzienu, pārlēcu pāri kaut kādiem brikšņiem, ieskrēju laukā un izplājos pa zāli. Spīdēja saule, viss apkārt smaržoja pēc zāles un puķēm. Viņš atnāca, apgūlās man blakus, un tā mēs vienkārši gulējām viens otram blakus, uzsūkdami saules starus un vērojot mākoņu veidotos tēlus, bet es visu laiku galvā domāju, cik ļoti gribu viņu paņemt sev līdzi uz mājām, uz Latviju, un parādīt viņam mūsu laukus, dabu, krēslainus mežus, saulainas pļavas, ezermalu, peldes vēsos vakaros, pirti, ugunskura un ceptas gaļas smaržu, gulēšanu siena kaudzē un visas tās lietas, kas man šeit tik ļoti pietrūkst. Lai viņš saprastu no kurienes nāku un kas esmu.
Mūzika: jerry lee lewis - great balls of fire
|
|
|
|