|
Janvāris 15., 2012
 | 14:02
Vakar gāju ciemos pie viena drauga, ceļā bija jāpavada aptuveni 35 minūtes, vilkos pa naksnīgo pilsētu un visādas nekonkrētas domas virmoja galvā. Man reizēm uznāk šie filozofiskie momenti, kad es sāku domāt par to, no kurienes mēs nākam, uz kurieni mēs ejam, kas mūs veido kā cilvēkus un personības, šeit un šajā brīdī. Iemesls, kapēc par to sāku domāt, jo pēdējā laikā, pavadot daudz laika ar Elu, es eju cauri tām fāzēm, kad tu iepazīsti cilvēku, atklāj jaunas lietas, un tavs viedoklis par viņu krasi mainās. Nonācu pie secinājuma, ka cilvēks ir kā tāds sīpols. Pirmajā brīdī tu redzi tikai ārējo kārtu, mizu vai čaulu, kas nu kuram tuvāks, bet jo vairāk iet laiks, un tu iepazīsti viņu, iepazīsti to, kā viņš domā, čaula sāk nākt nost, un tu sāc redzēt tās kārtas, kas ir zem čaulas, un saproti, cik cilvēks savā būtībā ir kompleksa būtne. Un jo dziļāk sāku aizdomāties par visām lietām, kas mūs noved līdz tam, kādi mēs izveidojamies, sāku saprast, ka ikkatrs sīkums mūsu dzīvēs mūs pagriež vienā vai otrā virzienā. Katra diena, katra sekunde un visi lēmumi veido mūs par to, kas mēs būsim rīt, parīt, pēc gadiem. Par to, kā savā galvā zīmēju iedomu līniju, uz kuras sāku atķeksēt notikumus savā pagātnē, lai saprastu kā tie ir ietekmējuši mani, un izskaidro, kapēc man ir dzīves uzskati/reakcijas un ideāli, kādi man ir šobrīd, par to citreiz, jo pieļauju, ka tas ne katram būs interesanti, tas ir interesanti tikai man pašai, vēloties saprast sevi, turklāt man tas viss vēl galvā mutoļo tādos nenoteiktos vārdos, un man jau sāk likties, ka es te diezgan bezsakarīgi kaut ko rakstu. Tikai gribēju to pamatdomu pierakstīt sev, ja nu gadās, ka nākotnē pilnīgi atrofējos, vismaz būs liecība, ka kādreiz esmu arī par kaut ko domājusi.
P.S. Vakar noskatījos "Drive". Neteikšu, ka biju baigajā sajūsmā. Varbūt tapēc, ka pusi filmas vispār domāju par kaut ko citu. Bet Ryan Gosling is one sexy mother fucker! Un mūzika bija lieliska.
Mūzika: kavinsky - nightcall
|
|
|
|