|
|
|
Augusts 30., 2007
16:33
es jau kādu laiku domāju par to. par dienasgrāmatām. ne par tiem ierakstiem, kas izkaisīti kaut kur virtuālajā pasaulē, bet tiem, kas pašas rokām īstu tinti rakstīti un reizēm arī asarām slacīti tīņu gados iekrājušies. "salty teen adventures" apmēram 5 sējumos. stāv kladītes smuki kastītē saguldītas mammas mājās skapjaugšā. bet cik ilgi vēl viņas tur turēt un ko ar viņām darīt? Periodiski mammas mājās notiek mantu pārkrāmēšanas, remonti, un skapim ar jau pāri 20 gadiem droši vien, drīz var tikt nomainīts. un ja nu mazie māsu bērni sadomā tai skapjaugšā uzrāpties un visu izrevidēt? bet zin kā, "salty teen adventures" nebūt ne nav tie tiklākie un nevainīgākie "adventures", par ko kādam būtu jāzina.. Uz savām mājām arī īsti vest negribas. vīrietis priekšā. it kā jau, cik man zināms, pa manām mantām nerokas un kompromātus nemeklē. Ja arī meklē, tad vai nu nav atradis, vai arī neatzīstas. un arī gluži sadedzināt un aizmirst negribas. kā nekā vēsturisks materiāls. taču nekādu risinājumu, ko ar saviem nepiedienīgajiem sējumiem iesākt, tā arī atradusi neesmu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |