Un kārtējo reizi es ceru, ka viss ir kārtībā. Es ceru, es elpoju, jūtu un ticu. Un kāda jēga ticībai, ja tā pat nav tā, ko es vēlējos? Ja tā pat robeža novelkas aiz vien skaudrāka un skaidrāka. Kā plaisa starp dzīvību un nāvi, starp elli un paradīzi. Un es pat nezinu, kurā pusē esmu. It kā jau dzīvajā, bet tajā pašā laikā.... Es jūtos citādākā laikā nekā pašreizējais. Sāpīgākā. Un nav nozīmes tam, ko domāju via jūtu, jo manas spējas ietekmēt visumu ir nelielas un es nespēju atgriezt to, kā nav, un ko man vairs nav lemts ieraudzīt.
Un tik un tā, šis viss neko nelīdzēs. Mans tīģera gads būs mazliet vientuļāks, nekā es domāju.

Un tik un tā es turos un nepadodos, jo esmu kas vairāk kā vienkārša leita, ko izmest, kad apnīk, un man nav vienalga par visu. Un paldies tam cilvēkam, kas nodrošina jautrību vakaros, un un Agnesei, kura sargā manas sualenes. :)