es mīlu, mīlu, kad tu uz mani tā skaties, tikai tu vēl to nezini. es grimstu, grimstu tavās acīs, kad tu uzmani tā sakties, bet tu to vēl nemani. es mīlu, mīlu, kad tu ar mani tā runā, kā kautrīgs kucēns uz mēnesi. es mīlu, mīlu, kad tu smejies vasaras smieklus. es mīlu, mīlu tevi, to gan jau tu zini. es sēdēju un pārskatīju mūsu skype sarunas par pasaules galu un vulkāniem kanārijās, par vaļiem austrālijā un pingvīnu glābšanu. par šokolādes cenām krievijā un terorisma draudiem asv. par to, kāpēc izmirst dzīvnieki, un kāpēc mēness izskatās pēc siera rituļa, lai gan abi domājam, ka neizskatās. par to, kāpēc mums riebjas valentīndiena un kapēc tu gribi, lai vispār esam. un tikai pēc tam es sapratu, kāpēc mani neintresē kārtējās tenkas, un kapēc, pie velna, es negribu kļūt par plecu, uz kura gauzties. jo es mīlu pasauli, jūtu, kā tā griežās, un zinu, ka ja vajadzēs, es tikai uzspiedīšu tavu numuru un miers. Un nekas arī nenotiks, ja tu nepacelsi, es nekad neatstāšu ziņas tavā balss paskastīte un tu nekad neatzvanīsi. bet tas nekas, jo pārlieku liela pieķeršanās mūs sagrautu. tu piezvanīsi rīt, jo tikai tad būsi atradis telefonu, un kaut kur ellē un indijā skrienot ar suni, stāstīsi, kā vakar peldējies jūrā. un es klausīšos tavos smieklos, un zināšu ka tu esi bronzas krāsā, bet man nemaz neskaudīs, ka mana saule nav tik skaista kā tavējā, jo tev jābūt brūnākam. un man nav skumji, ja tavs numurs neuzpeld pat nedēļām, jo ir vasara. vasaras sapni, es tevi izsapņošu, tā pat ka tu mani, bet rudenī tu neliksies nemaz tik īsts ka biji, un man pat nebūs skumji, es tikai pagriezīsos un dejošu pasaulei līdzi nebeidzamajā visumā. es pat tagad reizēm aizmirstu ka tu esi, un tu pat nepvainojies, ja piezvanot dzirdi, ka esmu tevi aizmirsusi. naks rudens, mans draugs, un mēs atkal būsim vecajās sliedēs. bet mums joprojam vajadzēs sarunas par pingvīniem, un tev nemaz neskaudīs, ka manas ziemas ir aukstākas, kalni skaistāki un pilsēta - bagātāka. tikai tas būs mazliet savādāk, jo rudenī viss ir daudz īstāks nekā vasarā. un es joprojam mīlēšu, kā tu uz mani skaties, tikai tad es sapratīsu kāpēc. un pār visu vairak es mīlu savu dzīvi, par to ka man ta ir, par to, ka esmu neatkarīga, ka nepakaļaujos un ka esmu es, nevis kāds cits. piedāvajiet man ko vēlaties, es savu dzivi neatdošu. tūkstosiem reižu es to sākšu no sākuma, bet neatdošu. tikai vienreiz dzīvot dots, un ko tu dotu, dotu, lai vēlreiz mīlētu?