Oh well, whatever, never mind.

Cik vienkārši ir aizmirst. Vienkārši jāspēj pārtraukt savu domu ritējumu konkrētā virzienā. Jānoslēdz durvis, jāuzliek dzeloņdrāšu žogs un miers. Nekādu atmiņu.
Teorētiski.
Bet cik grūti ir aizslēgt šīs durvis, ieslēgt sarkano gaismu domām. Nepārverams spēks velk pāri dzeloņdrāšu pinumam. Tur, aizliegtajā zonā.
Vienalga, cik reizes sagriezties, cik reizes traumēties. Tā ir mana aizliegtā zona kurā gūstu neilgu prieku. Un tad atkal mokas. Tik viegli... apmaldīties.

Es novākšu barjeras un žogus. Tā nebūs mana aizliegtā zona. Ja reiz man letms tur palikt, tad labāk bez sāpēm. It was hard to find.

Un atkal viena tukš diena, viens tukšs sapnis, viena tukša rindkopa. Vienkārši. Tāda reizēm ir dzīve. Vienkārša.