Atkal apsēžos pie baltas lapas. Baltais ir sākums. Un baltas ir beigas. Es ceru, ka šis būs sākums. Sākums kam savādākam. Sākums ceļam uz citu es. Vai uz citu mēs? Es, tas ir egoistiski. Es esmu, man vajag, es daru, es biju - tā ir lieka sevis pašslavēšana. Jo visu, ko sasniedzu, es sasniedzu sev, ja lietoju es.
Un tu... tu vēlies, tu gribi, tu dari. Paļaušanās uz tu noved pie pašiznīcināšanās. "Es" kļūst par "tu", visas vēlmes tiek koncentrētas uz šo "tu". Ir kāds, kam ir nepieciešamība, izdzēst "es" un atodot putekļus "tu".
Bet ir kāds, kurš paliek tikai es. Un ne jau tādēļ, ka viņma nav "tu" ar ko saplūst. Tādēļ, ka viņš ir nolēmis aiziet ceļu viens. Viens, bez "tu"

Bet vislabākais ir mēs. Tas ir, 50% "es" un 50% "tu". Ne par gramu vairāk vai mazāk. Citādi "mēs" nesanāk. Un tad ir viss. Tad atgriežas vai nu "tu" vai "es".

Mēs iesim, mēs gribam, mēs mīlam. Šajā vienādojumā viens plus viens ir viens, nevis divi. viens vesels. Jo "tu" ir viena puse, un "es" ir viena puse. Un nav vajadzīgs daudz, lai izrēķinātu, cik tas ir.

P.s. - es aptiešām nezinu, kas tas ir. Bet ja kāds mēģinās te meklēt kādu šifrētu ziņu priekš sevis - tas ir velti. :)