kushhhh

Tā sajūta, ka ir jāuzraksta atsauksme par izstādi, kurā centies parādīt savas deviņos gados iegūtās mākslas zināšanas, bet nespēj atcerēties nevienu gudru mākslas terminu.
Eh...

Vakar, pirms došanās gulēt.. Likās prātīga doma gulēt ar logu vaļa.
Šodien pamostoties jūtos ne tikai emocionāli, bet arī fiziski - kā izdirsta jāņoga.
Eh, kam negadās.

Lietas mainās, cilvēki mainās, dzīve mainās.
Vienīgais, kas nemainās esmu es.
Sāku saprast, ka arī man ir jāmainās, bet kurā virzienā? Kā? Un par ko man mainīties? Ja es pat nezinu, kas es esmu..
Sapņos es esmu pagātnē, domās es esmu nākotnē. Bet realitātē es nekustos uz priekšu.

Šodien mani ir pārņēmušas dīvainas sajūtas.
Tādas kā saviļņojums, uztraukums.
Seju rotā viltīgs smīns.

Mums cilvēkiem, ir tendence visu negatīvo uzkrāt un tad to izgāzt uz mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Tāpēc ļoti svarīgi ir atrast veidus kā relaksēties, atpūsties un sakārtot tā teikt "pa plauktiņiem" iekšējo pasauli, lai varam strādāt atpūsties un dzīvot ar pinu atdevi.
Tas var būt jebkas, bībeles lasīšana, relaksējušas mūzikas klausīšanās, meditēšana, grāmatu lasīšana. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, kā viņš pieiet un attiecas pats pret sevi.

Šodien es salīdzinu mākslu ar skūpstu.
Tie veldzē izslāpušu dvēseli.
Jo dvēselei jāalkst pēc mīlestības un cerības,
Bet cerība ir kas skaists, kas piepildīts un pārbagāts.

Vienmēr pie sevis nosolos, ka mainīšos. Ka centīšos kā vien varēšu un spēšu.
Bet nekad tas tā nenotiek. Un notiek tā, ka dusmojos uz visu pasauli, ka man nesanāk.

Vakar pie tējas krūzes lasīju rakstu par iekšējiem dēmoniem.
Ka mums viņi nav jāuzvar, jo tad viņi, mums par spīti, uzveic mūs. tāpēc jau psihiatriskās slimnīcas ir cieņā.
Ja gribam sadzīvot ar viņiem, tad mums tie ir jālaiž uz āru. Citi raksta, citi dejo, citi muzicē, utt...
Es zinu ka manī mieso dēmons, bet ko lai dara ja tādi ir vairāki? Zinu ka ir divi, bet man ir aizdomas ka tur ir vairāk nekā divi.
Ja es sākšu laist visus ārā, tad notiks šausmu lietas..

Vakar, braucot mājās, izlasīju žurnāla Lilit jaunā numura interviju ar Ditu Danosu.
Iedvesmojoši. Viņa vienmēr ir strādājusi, nekad nav padevusies un dzīvē ir sasniegusi lietas ko vēlas. Tas liek paskatīties pašai uz sevi - vai es daru pietiekoši, lai mēģinātu sev nodrošināt dzīvi ko tiešām esmu pelnījusi? Tad atbilde ir viennozīmīgi nē.
Šī atbilde liek saprast un domāt, ka ir jāmēģina, ir jādara, ir jāiet uz priekšu un nevajag sēdēt uz vietas, jo uz vietas neko nepanāksi.

Vienmēr esmu gājusi ar paceltu galvu uz priekšu cīnīties par savu ikdienu.
Man liekas viss ko es esmu savu dzīvi darījusi ir cīnījusies par savu ikdienu. Man ir pieriebies cīnīties. Man ir apnicis cīnīties. Man vairs nav spēka cīnīties.

Kad es vēlos būt noslēpumaina, klusa un nepamanāma, tad tieši esmu pārāk labā omā.
Un otrādi...
Kad beidzot esmu nolēmusi būt dzīvespriecīga un mīļa, citi man neļauj.

Saule nemitīgi sāk parādīties aiz loga.
Jūtu ka mana iekšējā pasaule sāk sakārtoties un kļūt stabila.
Dīvaini, ka varu būt cilvēks tikai pavasarī un vasarā, bet rudenī un ziemā staigāju kā zombijs.
Oh, well..