brīvlaiks tuvojas beigām. visa dzīve man nemanot ir nostājusies pa vietām. viss kļuvis pašsaprotams, un vairs neprasa paskaidrojumus. bet es nepavisam nevēlos uz skolu. tur pie tiem cilvēkiem , kuriem nevienam neineteresē mans liktenis. nevienu pat nekrata tas kādas man atzīmes. viņi ir aprēķinātāju bars, kas dara kautko tikai tad ja pašiem būs kāds labums. tik nožēlojami.. drausmas. un tie klasesbiedri. gribas viņiem bļaut nepārtraukti virsū, jo man liekas, ka neskaitot pāris neitrālos cilvēkus esmu vienīgā normālā tur

. laikam esmu pamatīgi iedomīga. bet man pie dirsas. jo es dzīvoju no sākuma tikai tā lai pašai ir labi