| |
[15. Okt 2008|12:40] |
Tātad vakar bija viena no drausmīgākajām dienām manā mūžā. Ārsts bija īsts miesnieks ar Housa humoriņu. Neskatoties uz to mani pārņēma drausmīgas emocijas un es visu dienu nesapratu kā justies - laimīgai vai nē. Mammīte sarunāja ar doktoriem, ka mājās būs kas par mani parūpējas, galvenais, lai tikai neliek palikt slimnīcā.
Mīļie mani arī apciemoja un vismaz bija brīži, kad novērsu domas no tā, ka mans žoklis ir pārcietis karu.
Pa nakti, protams, negulēju, jo grozies kā gribi - sāp. (neviens jau neteica, ka būs viegli)
Šodien jūtos kā kāmis un nespēju pieiet pie ledusskapja, jo tur ir tik garšīgas lietas, ka man bail paliek, bet es jau neko nedrīkstu, nevaru.
Līdz kāzām sadzīs. |
|
|
