| |
[21. Jun 2008|12:21] |
| [ | skaņa |
| | train - drops of jupiter | ] |
vakar liekas man apstājās sirds, kad viņu ieraudzīju. Pēdējo reizi tā bija trīcējušas rokas, kad 7.klasē uz audzinātājas galda nejaši uzmetu zīmīti, kur bija rakstīts, ka viņa ir stulba.
Atpakaļ pie viņa... Ēdot vismaz trīs reizes uzmetu sev virsū salātus un aplējos ar šampanieti. Un ganjau izskatījos pēc pilnīgas idiotes.
Sirds neprātīgi dauzījās. Un kājas bija galīgi saļimušas.. Un iekšā tā sajūta, lieliskā. ZAZAZU.
Mūsu saruna bija tik īsa un satraukta, ka man no tā palika bail vēlvairāk. Stostījos tā itkā būtu ķērusi trieka.
Vienvārdsakot nespēju beigt domāt kāda būtu dzīve ar viņu. ar Lielisko.
Pa nakti visu laiku modos augšā, un pārbaudīju vai nav atākusi vēstule no viņa, bet nē...
Viņš salauzīs manu sirdi, ja nedos ziņu.
Galvā skan daudz vārdi no tā lieliskā vakara.
Akdievs, kautko tādu es piedzīvoju pirmo reizi. |
|
|
| Comments: |
Ai, no vienas puses tā ir tik lieliska un fantastiska sajūta... tas lidojums, eiforija, sajūta, ka tu vairs pati nevaldi pār sevi... No otras puses tas viss var nest ļoti daudz sirdssāpju. Ceru, ka Tev izdosies! :) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}