meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

mājup tralejbusā man blakus apsēdās jaunēklis, kas visu ceļu runāja pa telefonu un bija apkrāvies ar simtu mantām. viņš runāja par to kā vadījis lekcīju, ka sudenti nav zinājuši kādu tur medicīnas terminu(kad cilvēks otrā klausules galā, atzina, ka arī nezina, viņš to koķeti apcēla), tad viņš zvanīja kādam citam un stāstija, ka ar ko tur braukuši visu dienu, matam lamājušies un šķitis, ka strādā tikai viņi. tad viņš zvanīja tālāk un jautāja vai neesot pamodinājis, vai viņi jau paēduši un vai ēduši dzeltenos vai rozā..
tā tas runājās, tralejbus pa to laiku iestiga sastrēguma, jau tuvu galapunktam. vienreiz jau nebiju paspējusi noreaģēt un izlekt pa durvīm puspieturā, nemierīgi knosījos un gaidīju, kad blakus sēdētājs beigs muldēt pa telefonu un atbrīvos manu ceļu no savā paunām..tas nenotika, bet durvis tika dāsni atvērtas no jauna un kad pa tām niknumam acīs gailējot bija izmeties kusla paskata kungs, es vairs nespēju gaidīt un veicu abzalūti neveiklu, bet elegantu lecienu pāri runātāja kājām un mantām. nebija laika novērtēt viņa fasādi, bet cik manīju, viņš izskatījās mēms no izbrīna..