meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ar zvirbulīti-beņķīti sēdējām manā virtuvē un mierīgi čalojām, kad no istabas sāka skanēt sveša sievietes balss. es sākumā domāju, ka skaņa nāk no ielas vai kaimiņiem, taču zvirbulīts-beņīts nobālēja, azcirta virtuves durvis un saņurcijās kamoliņā uz grīdas. parasīju viņai kas notiek - šo balsi viņa jau esot dzirdējusi savā skolā, šamā vazājoties apkārt un uzskaitot ko tik viņai nevajaga un negribas..
pēc brīža šķiet balss pazudusi, sākam jau nomierināties, kad tā ar pilnu sparu atsākas. nezkādi pārdrošības spēki sakož mani un par spīti zvirbulīša-beņķīša kliedzieniem to nedarīt, es atrauju virtuves durvis un metos istabā, gandrīz uzskriedama runātājai. viņai ir gari blondi mati un kupla, sarkana kleitiņa ar kaut kādiem krikumiņiem raibiem(it kā nekā baisa). viņa ierauga mani, pagriež muguru un sāk attālināties, tad pēkšņi apsviežas riņķī un nāk man virsū, sāku atkāpties..tā viņa mani iedzen koridora stūrī, neizstāstāmām acīm skatās manās un es aizsmakumā un bailēs tikai moku ārā izmisušu - ej prom, ej prom, ej prom, ej prom!..
uz šīs maģiskās frāzes arī pamodos gultā teju sēdus, cerēju aizmiegost šito sapni aizgulēt prom, bet nea, tagad rakstu un jūtos ļoti neomolīgi..labrīt, ne?