meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

jau pa kundziņsalu šodien ejot, uzmācās mājsāpe. skatījos uz skaistām mājām ar dārziem, stāviem un ābelēm..un tagad apskatot jauno akvāriju..ek, vēl viena skasita dzīves vieta. bet es atgriežos savā kubikā rubikā. un kubikā rubikā dzīvot ir..vienkārši bēdīgi.
bet ar māju nedrīkst dirsties, ar māju pa labam. mājās jānak un jādzīvo, tad pat kubiks rubiks atmaigst, smaida, kad tu, priecīgs lēkājot, ber kaimiņiem apmetumu uz galvas, šrubī sienas, vāri tējas un balansē ar lielo dibenu uz mazās palodzes. mums ar māju jau šovasar bija nesapratne, attiecības sāk stabilizēties, to nedrīkst pakāst. un kā teica māsa, es jau tāpat TĀDU dzīves vietu nedabūšu(paldies, mīļā) - jāsadzīvo ar to kas ir.

atkāpjoties no mājas vai no tās izkāpjot - cilvēkus, kuri ir par daudz, glābj tikai sulīgi, dzīvi smiekli.

bet lai vai kā, paldies, manam vīram, kurš iznesa mani gaisā, parādīja miglu un aiz mūsu lielās mīlestības, iekrampējās ar pedāli manā somā tā, ka gandrīz paliku zila uz trepēm. bet tās ir jūtashīho.