meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

dega veikals, pārciestā uagungrēka dēļ, tur bija neizturami karsti, par to vietējie alkāniskie klienti bija nemierā un kacināja pārdevēju, bet viņa saldsēri, puspajokam taisnojās. es nez kādēļ, tur krietni ilgi uzkavējos, lai gan gribēju doties pāri ielai un nopirkt kaķim kaut kādus lakstus, kas atgādināja puravu. tad sāka degt kāds cits netāls veikals, taču to izdevās nodzēst tik ātri, ka dūšīgā pārdevēja, ne matiņam neapsvilstot, neatejot no kases, turpināja tirgot maizi. tad sāka degt tramvaji, garām brauca degoši vilcieni..
es gribēju tikt mājās, pie kaķa, bet nebiju lakstu nopirkusi.
beigu beigās nodega rīga. mēs ar linkolnu un kādu palikām teju vienīgie dzīvie, gājām ar līkumu nodegušai mājāi, kur apsvilis, izkāmējis mētājās kaķa līķis, mitinājāmies pusnodegušā mājā, kur izdrupusi siena kalpoja par atpūtas krēslu.
un beigās patiesi kā filmā - mani spieda pie krūts un jautāja vai tagad viss ir klāres, saprotams un sajūtams, un es skumjām laimes asarām acīs, teicu - jā.