kā sākās mans pavasaris
turpceļā mani gandrīz saglaudīja norba - te atmiņā nozib grāmatas muguriņā 'labāk cienīga nāve, nekā necienīga dzīve', mhm, tas nu tagad būtu, ja.
tad jau par spīti vējam likās ka iet ļoti labi, iepatikās kaut kā steigties,
tā nu es braši minos pa trotuāri, priekšā kūņojās tantuks, tai pretim nāk sieviete ar bērnu ratiņiem. izvēlos nebiedēt jauno māmiņu un tanti apbraucu /bīstami/ tuvu sētai, tajā brīdī pa vārtiņiem, tik pat braši kā es minos, speras ārā jaunēklis.
bremzēju, protams, bet tur vairs nekas nebija glābjams, šķiet paspēju šo nolemtību saskatīt arī viņa acīs, kad velosipēda stūre jau triecās viņam ribās(au au au!), bet es laikam jau izveicu pašķību salto.
esmu iemācījusies krist, jau krītot paspēju nobļauties - es ļoti atvainojos! tad ērti piezemējos uz savas mīkstās pēcpuses, sapratusi, ka nāksies vien galvu atguldīt uz asfalta, visu spēku nosūtīju kājām, kuras tad arī sparīgi šāvās debesīs, kamēr galva asfaltu satika lēni un maigi kā tādu pēli.
paldies, čalim, ka bija saprotošs un laipns - abi svempāmies augšā ar aktīviem - jums viss kārtībā? sasmaidījāmies un gājām katrs uz savu pusi.
sirdsapziņu sāp un pašcieņa traumēta, bet citādāk viss vesels.
nu izņēmot kreisās rokas fakuci, ko jau pēčāk, taustot somā fotoaparatusu, uz kura kartējo reizi uzkritu, sagriezu ar žurnāļa malu. jej.
mājupceļā man pieglausties mēģināja autobuss, bet man tik nopakaļ puteja klijas, jo izrādījās, nopirkusi cauru paku.
mājās viss krīt un gāžas un nu jau liekas, ka nekas nemaz nav labi, bet vēl tik daudz kas jāpadara..nu vēliet man veiksmi un priecīgu sniegavīru velšanu pavasarī, mani raugi!
tad jau par spīti vējam likās ka iet ļoti labi, iepatikās kaut kā steigties,
tā nu es braši minos pa trotuāri, priekšā kūņojās tantuks, tai pretim nāk sieviete ar bērnu ratiņiem. izvēlos nebiedēt jauno māmiņu un tanti apbraucu /bīstami/ tuvu sētai, tajā brīdī pa vārtiņiem, tik pat braši kā es minos, speras ārā jaunēklis.
bremzēju, protams, bet tur vairs nekas nebija glābjams, šķiet paspēju šo nolemtību saskatīt arī viņa acīs, kad velosipēda stūre jau triecās viņam ribās(au au au!), bet es laikam jau izveicu pašķību salto.
esmu iemācījusies krist, jau krītot paspēju nobļauties - es ļoti atvainojos! tad ērti piezemējos uz savas mīkstās pēcpuses, sapratusi, ka nāksies vien galvu atguldīt uz asfalta, visu spēku nosūtīju kājām, kuras tad arī sparīgi šāvās debesīs, kamēr galva asfaltu satika lēni un maigi kā tādu pēli.
paldies, čalim, ka bija saprotošs un laipns - abi svempāmies augšā ar aktīviem - jums viss kārtībā? sasmaidījāmies un gājām katrs uz savu pusi.
sirdsapziņu sāp un pašcieņa traumēta, bet citādāk viss vesels.
nu izņēmot kreisās rokas fakuci, ko jau pēčāk, taustot somā fotoaparatusu, uz kura kartējo reizi uzkritu, sagriezu ar žurnāļa malu. jej.
mājupceļā man pieglausties mēģināja autobuss, bet man tik nopakaļ puteja klijas, jo izrādījās, nopirkusi cauru paku.
mājās viss krīt un gāžas un nu jau liekas, ka nekas nemaz nav labi, bet vēl tik daudz kas jāpadara..nu vēliet man veiksmi un priecīgu sniegavīru velšanu pavasarī, mani raugi!