/stāvot tuksnesī zem palmām bez salnām/
biju āfrikā, tur bija balts, bārdains, vecs karalis, kuru pajūgā veda. lai slēptos no karstās saules viņam bija divi širmji, bet viņa meita ar kukuruzņiku lidoja virs viņa, lai aizēnotu sauli un viņam nebūtu jātur saulessargi. tos, kuriem bija ēdiens bieži vien nošāva, bet karali nekad ne, jo viņš ejot no punkta a uz punktu b ēda rīsus ar krējumu. tad nu arī pienāca ražas svētki - lielā tautas ēdiena dalīšana, visi grāba pēc dīvainām melnām saknēm, kas bija izplatītākais ēdamais augs vietējā, tuksnešainajā flōrā, bet man karalis piedāvāja krējumu. es gan nezināju, kas ir krējums.