meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

šodien viskaut kas normāli aizmirstās. bet nu neko, būs jau citas galvas. man.
šķaudīšana brīvdabā bija jautra, īpaši, kad puņķiem plivinoties ap nāsi, tvēru somā pēc kabatlakata, lai pretimnākošie ļaudis nepamirst no baisā skata - slauku šmuci lakatinē, a tam dekoratīvs lillā vabulis pielipis. ļoti pavasarīgi, es jums teikšu.
bet tā vispār tur ārā diez ko nepatika. braucu ar autobusu, kam čīkstēja garmoška, tā it kā kāds ar naglu pa sasalušu puņķi vilktu.

vairāk vai mazāk nobeidzis visus pieejamos telpaugus, kaķis ķērās pie kartona kastēm un grāmatām.
nēnu, es nespēju pārmest zobu ieciršanu kornēlijas dzejā, bet tie vāki tak nav vainīgi. un kas garšīgs fotogrāfiju kastēs. varbūt tomēr tas kaķis pārāk daudz izmanot savu galvu kā straujas saskares punktu ar sienām un visādām durvīm.
man vajadzētu iegādāties pļavu. ar polsteriem.