meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

stulbais stulbums mani negrib pamest. nekas neskan.
nakte murgainos zapņos, mieram par prieku neko neatceros.
bet saliekam visi palustiņas kopā un koncentrējam haļavas svētību taisni man virsū.

vopšem - nīkulība sasniedz tādus apmērus, ka es tūlīt ielīdīšu skapī, tikai vispirms uzburšu ņabi, tad skapī piedzeršos, trīs dienas lāpīšos, tad atkal sabēdāšos, tad atkal uzburšu ņabi un tad jau šis gads būs beidzies, svētki pārlaisti konstanti kā ķieģelis, dirsa atpletusies kā elles vārti - varēs droši ķerties pie nožēlojamu plānu realizācijas, peldoties līdzcilvēku naidīgajos skatienos.

opā - atcerējos pa zapņiem aizdambējās izlietne un man bija visai interesanta uzparikte plastmasas pudeles paskatā ar kuras palīdzību apvārdot izlietni uz labu.

un lai viss būtu patīkamāk - māju atkal pārņem kaut kādas mistiskās smakas.
varbūt vienārši vainas apziņa smird..

izdomāju, ka auzu putru vajadzētu pildīt tādās mazās kapsuliņās, kas stilizētas pēc sempenes vai pistācijas.