vēr did ai slīp lest nait
nu tā.. šonakt man bija mazs un pabriesmīgs dzīvoklītis vecrīgā pie līvu laukuma, atvičaju - tādas mājas tur nav. bija jākāp pa tizlām pigmeju kāpnītēm uz otro stāvu, tad caur aizkrāmētu koridori, aizkrāmētā istabā un lūk, visa mana valstība. tur bija visādas jocīgas mēbeles un krāvumi, putekļi un lupatas, padomiski krāsotas sienas, kušetīgs guļamais pie loga. stāvēju tam visam pa vidu un domāju - bļē - miskaste, vai teišām es te gribu dzīvot.. bezmaz uz muguras iestiepu un vertikāli istabā iestutēju linkolnu. nesapratne. tad pie manis atnāca kaut kas ciemos un es tā neizlēmīgi izrādīju savas jaunās telpas un viesis priecīgi secināja, ka esot riktīgi forši un pašā vecrīgas sirdī - jes, jes, kūl. nu labi - pārliecināji un arī es sāki priecāties. izgāju ārā, satiku pie durvīm paziņu un ar entuziasmu metos stāstīt, ko te daru, aicināju iekšā un arī viņai patika. tā tur notika vēl kaut kādas cirkulācijas bez radikāliem pavērsieniem.
ko te secināt nezinu, bet ziemā man visvairāk nepatīk, tas, ka to tik ļoti izjūtu savā mājā, mūžīgais dzestrums, šķiet, ka viss drīz ietīsies sarmiņā un gaiss būs pilns ar manu un kaķa salstošo dvašu.
ko te secināt nezinu, bet ziemā man visvairāk nepatīk, tas, ka to tik ļoti izjūtu savā mājā, mūžīgais dzestrums, šķiet, ka viss drīz ietīsies sarmiņā un gaiss būs pilns ar manu un kaķa salstošo dvašu.