airis do mažorā
vasaras dīkdienībā sauktais airis, septembra vidū beidzot ir sasniedzis manu fasādi un izrādījies lielāks un slapjāks kā gaidīts. lietas, ko varēja mierīgi izdarīt, protams, ir nokošļās un nožļambātas līdz pēdējam brīdim un nāksies rīt nosti neuzdzerot, bet pat labi. labi, ja no rīs, tad būs labi. aš vai roka stiepjas pēc lapas, kur ieviest plānu, bet pazīstot mani, tas nebūs līdzēts. plānu es varu rakstīt tikai tamdēļ, lai tā rakstīšanas procesā noņirgtos līka un tad, apskricelēto lapiņu, ņurcīt pa plauktiem nostaļģiskā mīļumā vēl trejus gadus, bet padarīt no tā var tikai mazāk. lai gan, ja nu šis faktors ir sagrozījies? if man iemācīja pierakstīt lietas uz rokas, roku nepietiks, bet sākums ir un šitā metode gan man iet pie sirdes.
ja satiekat lietū tintes krāsas cilvēku, ļoti iespējasm, tā esmu es.
ak, jā, daži zina, ka manī slēpjas dižens kompoņizts - šodien sacerēju fantastisku dziesmiņu par meitēnu, kam galva dirsā, jums tagad nešķiet fantastiski, bet tik tādēļ, ka šo mākslu var sajuti tikai nebalsīgā dziedājumā. hī. ho.
ja satiekat lietū tintes krāsas cilvēku, ļoti iespējasm, tā esmu es.
ak, jā, daži zina, ka manī slēpjas dižens kompoņizts - šodien sacerēju fantastisku dziesmiņu par meitēnu, kam galva dirsā, jums tagad nešķiet fantastiski, bet tik tādēļ, ka šo mākslu var sajuti tikai nebalsīgā dziedājumā. hī. ho.