meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

braucu mājās un elpoju aukstu gaisu. mēģināju neelpot caur muti, kas stegā, jo dikti gribējās čurāt, bija diezgan grūti, jo ja elpotu caur muti, sāpētu kakls. nepietika elpbažu - mani apdzina blonda naiste. velsim sēdeklis uzkruķīts uz pēdējo; un te jau jāsāk domāt, ka tie modīgie verķi mok ir ātrāki - dāmīte bez piepūles, un šķiet neelpojot caur muti, ripoja. pf, lūdzos zivtiņas, lai ātrāk jamā pazūd no mana redzes loka. grūti taču, ja tev visu laiku, napadzenams, pa priekšu joņo blonds dibens.

baltas un treknas vai zaļas un liesas līnijas, kurš zina, kurš skaita. nu strīpiņas uz sienas velk cietumos un karceros, bet mums taču visiem ir atslēgas un brīvas kājas. bez svītrām vieglāk iet uz priekšu, neviens nav jākilero.
apēsta zupa un es kārotju plejerī dziesmas, visa vasara noripota klusumā, esmu gatava atgriezties pie nebalsīgas ripošanas un pendžu baidīšanas.
ko tik es neesmu gatava darīt, hou. ou, lai jau man izdodas.

uz pilnmēnesi skatījos, bet traka nekļuvu un ceru citi arī nē. mierīgi, bet smieklīgi. visi lēnēm kļūst rudenīgi. nē atvasarīgi, jūtos omolīgi kā pingvīns diskotēkā.
un ir jau bez piecpadsmit divi.