modināja mani urbji un satraukti zvani. trenkāju putekļus, līpu pie krekla. saskaitīšu vienības un aizskriešu nezinkādā vārdā. hā, izvēle, zebra, seskis - starpcitu, vakarnakt patveremes ielu, manu acu priekšā, šķērsoja caunveidīgs zvērs. labi, lai ceļi arī man ir tik droši.
tā var pa stundām pustundām tecēt laukā, nezināt puses un vipār no visa baidīties. un ja teorija ir tik vien kā lustes atelpa un kapu koki, tad atliek tikai skumt, cik trausli esam.
es nekad negribētu būt limuzīna šoferis - tās meitenes logos un viņu spiedzieni superfalsetā vēl pusstundas attālumā. tur taču jābūt kurlam un aklam.