meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

laiks ir tā nestiepjamā lieta, kas nostiepusies kā siekala vai aukstā zupa gar zodu, plīvo vējā un neko nevar izdarīt - organismi funkcionē un skan. linkolns satiek linkolnu, kas čeriniekā čempions, bet vilnis pakāš čiriku. un tikai, lai pateiktu sliktu, varētu daudz. teikt patīk un pēčāk ar cementa rulli visu glaudīt.
siekalas, siekalas, zobu birstes un korsetes. man ir netikli nodomi un vispiemērotākās pazīšanās.
kāds alles cuzmen šo pasauleši.

no rīta super modern putns uzdirsa uz galvas, bet tikai skaņu un sajūtu, kaku atstāja sev.
vakarā divmetrīgs burlakčalis uzrunā - krasavica, možna u ķibja striļiķ špicki? šķiltavas atdeva saudzīgi kā pasaules lielāko dārgumu. blakus, pieturā, tumīgs onka jestri spēlēja garmošuku.

izrādās palodze ar radiātoru veido lielisku parka beņķa efektu, kas lieti noder, ja negribas plikiem pupiem plivināties pa sava centriskā novietojuma dzīvokļa logiem.

manī noteikti ir pārāk daudz šķidruma. hī. ho.

un starpcitu - tā kā sadzīve ir kļuvusi par svētkiem un man nepatīk mākslīgi gaismekļi, sēžu savus vakarus tumsā(jā, labi, kompīts mirdz, bet tas mani nesajūsmina). tumsā arī mazāk manāms, ka sēžu miskastē.

ja man būtu vēl viens alus, es sāktu pelnus birdināt uz galda

ja es sāktu pelnus birdināt uz galda, man taptu jauna kaudze