meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

izgāzu krāmus uz grīdas un tagad priecājos par čupu - padodiet man špickas; bet, lai nebūtu jāķeras klāt shematizācijai, es veiksmīgi izvairos lupīdama kompja kantainajā acī un tirinot pirkstus nesaprotu, kādu muzikāciju. pēc plāna vajadzēja apsēsties čupas malā un nebalsī dziedot līdzi visu ainc cvai sakārtos, bet viss kaucamais ir apnicis.
kāpēc agrāk mūzika patika vairāk.

tā nu es ar savu kaudzi te sēžu. rokoties atklājas - pirms savi triji gadi es kaitināju cilvēkus ar stulbu lūgumu uzzīmēt man eža un vilka krutojumu. hm, žēl, ka nepiekodināju pieskricelēt arī autogrāfus, jo šo netikumu piekopu aktīvi - vesles lērums lopu sazīmēts, tad nu te daži pilnīgi anonīmi un interesanti egzemplāri -

ar kaudzi netiku galā, tagad kaudzes vietā man ir vesela pļava. domāju no rīta tā arī pavelšos uz malu, pastiepšu slinku roku, iegrābšos kaut kādos laikos un kļūšu mazliet gudrāka. ja vajadzēs dzīvošu pļavā visu vasaru; kaut kas man patīk telpās, kur kustībai ir sarežģītība, kur uz pirkstu galiem pāri papīriem, līku loču starp stulbuma relikvijām var nokļūt līdz logam, līdz segai vai durvīm. ir patīkam redzēt kā mana prsonība izklājusies pa grīdu. varbūt, to jūs man, minči, nepareizi mācat, varbūt tieši tā man vajag.