meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

krietnu strēķi sēžu rokas klēpī salikuse, it kā neatprasoties tuksnesim neko nevarētu darīt, un domāju, rītavārdus, domāju, domāju, a edzies diena jau klātu.
labi, tad pastāstīšu sarķenes jaunumu. vakar nezināmos pulksteņos, kad spoži spīdēja saule, vilcieni brauca kā dullni un tantuki žāva vešu, sarķenes trotuārī tika manīts, kas iepriekš nemanīts - policija pastaigā. turklāt šī konkrētā - pieklājīga femīna kompānija.
-labdien! vai tā ir sula?
-emrhm...jā, jā, sula!
-tiešam?
-nujā..
-tur rakstīts vīns!?....
-nu raudzēta sula...
-sabiedriskās vietās nedrīkst, jūs vietējie?
-jā!
-tad ejiet mājās,uz balkona, ja svaigu gaisu gribās, vīnu dzert.
-labi, mēs iesim mājas, paldies.
-visulabu.
galvenā sarunvede bija gara un kārna, ar lielām acīm, kuras amizanti kā tādai čūškai, lēni un mērķtiecīgi tuvojas pakai ar raudzēto sulu. otra bija vidēja un neiztiksmīga, vispiktāka(ak, cik nu pikta) bija trešā un resnākā. aizgāja īzdīgi lielo dibenu gorīdama. bet vispār lāga dāmas, vot.
bet ko viņas darija, sarķenē?! nihferštein.
lūdzu, labrīt, bumulīši un bumbierīši!

es sākšu skaitīt, cik jau reizes pa nabu tā nabaga lelde ir apdziedāta un rakstīšu viņiem sūzības rulli, išpļēbio!

iet pa ielu tante ar meitiņu, meitiņai pār plecu līllā švabra. gabaliņu aiz viņām jauns pāris, blondai meičai ar garām kājām un vēl garākiem papēžīem pār plecu panna.

un jau zināju, izgāju no mājas un redzēju policijas trijotni, tik citu - divas omulīgas sievietes un viens kārns čalis, neizskatījās diez ko laipni, labi, ka viņus vakar nesatikām..
bet, kas vispār notici, menti atjēguši, ka cilvēki pļēguro ne tikai centrā, bet visur, kur vien pagadās?