meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

liec to nieri atpakaļ

stāvēju pie rimčika, baltmaizi aiz vaiga un skaļi sev teicu, ka patīk man šis rīts[kas pēc pēcpusdienas izskatās], garām gāja trīs tantes un katrai tantej savs levelis - nepatika, dumsma, vecums sejā; līkas un kantainas tantes, bet ko man ar viņām darīt - ne apvainoties, ne kaunēties.
hallo! jā, oj, nu bet protams, divās personās, jā, lōģiski, es ceru.
svarīgs ir svars, mēs pagaidīsim, jā.
jā.

jā. un kā mīlam vasaru un jau piemetam, kurš aplis būs kur un cik lielu loku ap pasauli tas metīs.
hī. ho. saruna.
laikam visi ir normāli cilvēki, bet mani interesē siers mežaparkā..
nomazgājieties manā vietā.

jā un šis rīts šķiet piemērots, lai pateiktu, ka man patīk sieviešu dibeni.

šņiku šņaku caurā tumba.

bet tas gan bija interesants zvans -
-nu ko tu gribēji?
-es? ko, kas.....
-nu, kas ir, ko tu zvanīji?
-kam es esmu zvanījusi? es neko negribēju...
-kas ir, māti nepzīsti??
-nē, es tiešām nepazīsu.
un svešā balss nolika klausuli. istabā vējš taisīja jocīgas skaņas. laikam jāiet prom, te ir kaut kā spocīgi.