meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

stāv foršais kaimiņš pie kāpņutelpas durvīm, pa pagalmu linkolna mugurā, matiem vējā plandot
(un sapūstajai fasādei sārti starojot, pūšot un elšot) tuvojos es,
ieraugu viņu, pasmaidu un sveicienam pieliecu galvu, uz ko kaimiņš atbild - sveika, mana simpātija..
un džentelmeniskā stājā atver man durvis.