meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

šonakt ar pamatskolas laiku draudzenīti braucu vilcienā,
no kūrorta uz rīgu laikam,
pie vecdaugavas apcerējām viņas bērnību, lai gan bērnība viņai tur nu tā.
tad pēkšņi sarķene bija klāt, gribējām laukā lekt,
bet man vēl no plauktiņa bija apelsīni un šokolādes olas kabatās jāsastūķē.
tā staciju nokavējām, vilciens pat neapstājās,
bet trepe līdz durvīm gara un plata,
tā nu stāvējām pie pašām durvīm apakšā līdz nākamia,
pilnīgi neesošai sarkanu ķieģeļu stacijai.