meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

biju izbraukumā, ar zvirbulītibeņķīti pa dubļiem ar kabrioletu,
šļūcām viskaut kur, bija vasara laikam
un manā kūrortā plūdi, visi ceļi upē,
tante trakā kleitā mūs brīdināja,lūdza,
vai es nevaru ieņurkot upē, kur pagaišvasar biju peldējusies
un izraut propķi, lai ūdens iet prom un neiet pāri.

teicu, ka tante dulna - jo pečkas upīte bija trak,
viļņi gāja pa gaisu kā mazie.
kaut kādi čaļi melnās peldenēs ložņāja pa vilni.

beigās laikam cilvēces vārdā
sarosijos ņurkot pēc propķa,
jau vienās(pumpainās) apenēs un ļiponā,
stāvēju pie upes..tad pamodos.

un tā nu visu dienu nogurums.