meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

ap vītolu ielas pieturu jau labu laiku valda rudens.
citur nē, ne tik.
vispār šis nāciens mājās bija filmisks -
puķes padusē, kājas autopilotā, domas vienkārši, pašas par sevi.

saku, ja nāks trolejbuss un tajā brīdī būšu pieturā, lekšu iekšā.
pēc šī nodoma tuvākajā pieturā piestāj trolejbuss, es vēl tālu.
nu neko. eju. autopilotā.
tad ā.p.s. es un trolejbus bijām reizē.
nu labi, šamais mani mazliet pagaidīja mani. tika man vienai.
pāris pieturas, bet tik tuvāk.
tieši laikā.

bez pūlēm, ar gurumu mājās.

miegs ir viena jocīga lieta.
bet viņš ir un man tas patīk.
šodien bija vismaz četras dienas.

viena no tām ir diena ar džozefīni. viņai ir vēl viens suns. nosaukts truša vārdā un viņu baro ar trušu sirsniņām(ak, šīs ironijas cilpas). džozefīne ir māte, viņas klātbūtnē ir kauns runāt skaļi, pavirši. viņai klausa uz vārda. neesot vairs tā. viņa arī. un divi suņi. divi dārgi suņi.
es tomēr gribēšu būt kaķu vecene.