meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

jau no rita gribeju ierakstit, bet konstateju, ka visur citur viss normali, bet site man nesanak garumzimes.
tas mani loti apbedinaja, apvainojos un nerakstiju.
bet gribeju uzrakstit, ka man ir iestajusies divdesmit gadu depresija.

tagad gribu ierakstit, ka beidzot piekeros koridora skapim...idritvai micit!
mani vecsenci ir uunikums...
ko tik tur neatradu.
man jau patika, ka tirot vannuzi uzveidoto plauktu, atradu loti daudz vecu ziepju. higiena nodrosinata!
tagad atradu tadas vertibas - vecus matu rullus, sarkano fototaisamo lampu un vel to lielo paparatu, kalnu sauliti, trusadas, visadu laiku tapesu rullus, vienu smuku un man derosu bluzi, daudz dzijas, audumi, pats par sevi, lodamurs un citi strumenti, kaut kada makulatura(lidz kurai neaizrakos, preiksa bais strumentu un plevju murskulis, daudz,daudz puzlu, vati un gumijas cimdus, ko reiz sutija tante no amerikas.
smiekligu katla vaku aridzan.
ak ja, eglsu mantinas un pazudusi telts ari atradas.
nu vesela bagatiba.

nospriedu, ka izrakumi beigusies,
bet
augsa ir vel plaukti.
nezinu, kas aiz tiem slepjas...bail pat skatities.
ak, un tagad tas viss jasakarto.

varbut pa to laiku atgriezisies garumzimes..