meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

telpaugi, ja, tomēr nesniedz nekādu dižo mierinājumu. uz jautājumiem neatbild, neko jautru izstāstīt arī nevar. es pat nesaprotu viņi plaukst un zeļ vai degradējas.
vien skaidrs, ka skatās uz mani lūdzošām lapām.
bet es taču laistu jau diezgan regulāri šamos. vai tiem mēslojuma sakārojies.
naivie kārumnieki, krīzes apstākļos...ha!
ko no manis grib tās psihās puķes.
nē.
prātīgāk būt prasīt,
ko es gribu no tām puķēm?...

kādam nav kāds ģeniāls plāns kā šķērsot debīlismu jau šodien?
nē, nu tiešām.
psihene arī uz mani skatās.
bet mācītājmājā gorās sieviete ar bērniņu uz rokām(ko tādu novēroju pirmo reizi).
vispār tur šodien pārāk gaiši logi.
un savu mūžigo vainagu arī izkāruši..
ļurpatas.
nez tur dzīvo tikai pats cientēvs ar saimi?
vispār jocīga konstrukcija

un es esmu debīla.

o!
labais, paranoja vai poltergeists ir riktīg tas, ko man tagad vajag...
no virtuves nāk jocīga skaņa(apmēram tāda kā spridzinot tās burbuļplēves).
es ceru, ka tas ir vējš, kas cīnās ar pusaizlīmēto, puspavērto logu.
ja nē....
tad varbūt izlietne, kas palēnām laiž pār lūpu sakāpušo kanalizācijūdeni...

es pagaidīšu kamēr aizmirsīšu par tiem trokšņiem un tad iešu apskatīties.