meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

tas laikam jau bija uz valdišmāra un zabetes strūra, kur liegi atslīgu pret sienu.
bet
sāksim pareizā secībā.
dancāja, dancāja, smējās, smējās, pazuda adīts, tas principā bija trieciens.
izrādījās, ka pazudusi ir netikai čupa ar maniem draudziņiem, bet arī puses pasaules.
hā. es aizsoļoju uz aptieku?(fiken di šaise alles cuzamen - to es tikai tagad atcerējos)
jā, nu lūk, nevar saprast no kurām telpām sākās impulss.
nu ja tās otrās tad vispār nav ko runāt..

marija ir pleciņu sieviete.
lai sevi nenodotu, tā cita sieviete - to jau es zināju, te jāpiekrīt vakardienas jubilārim pa divi lāgi.
no sievietes ne smakas, un ciest nevar tās īpašības citos, kas pašam uz mata tādas.
jes.
tas ir interesants mazohisma paveids,
nez labāk būtu izmetusies plika un nerubijusi rītagaismas,
jo mājupceļam tūlīt būs tsevišķa runa.
ak, jā. izbrīnam aptinusies sieviete, kaut kas iestudēts. nu nez, veirāk es par to nepadomāju.

vai man ir secinājumi - jā.
es pamodos pirms apm. pusstudas, dzeru rīta kapidžiņu, ap galvu man ir oreols, acu nav un šausmīgi gribas ēst treknu, nāvējošu pārtiku. un jā - ko es esmu izdarījusi ar savu kāju, fakin, sāp.

paldies, lasītāj, par izturību.