meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

mani ir apsēduši vārdi "dīvaini" un "jocīgi".
pie sevis tāpat vien nosaku dīvaini, tad sev pasaku - bļe, nu atpisies, nekas nav dīvaini. vienkārši ir un viss. rimsties! un nepaiet ne pāris sekundes, kad atkal melanholiskā tonī - dīvaini.
kā šito izārstēt?
apnicis baigi.

ak, jā. šodien sapratu, ka uz pastu vairāk nekad neiešu.
vispirms mani sarāja tante, kad ienākot pa durvīm, nepaliku durvīs stāvam, bet gan gabaliļu tālāk, it kā ielienot viņai priekšā rindā. te jāpiebilst, ka visa dižā rinda, bija viņa viena. šamā(aizvainota un pikta) - te mums ir tikai viena rinda!!!!
jēziņ, vajadzēja palikt durvīs un gaidīt, kad kāds, iekšā nākot, mani ar tām nositīs.
tad. laipns skuķēns ar rōzā auskariem mani iedzina pilnīgā šokā.
skau - man vajag markas.
šamā - jūs tās vēstules sūtīsiet kā fiziska persona vai kā juidiska persona?
-ko?? (nesaprotu šī par markām vai vēstulēm, kuras ieprikš devu nosūtīt..).
- (kā ar pēdējo kompostkaudzes puvekli runājot) nē, vispār. par markām.
- ar ko tad tās markas atšķiras??
- ai....baigi gari jāskaidro.....
un tad viņa man vienkārši iedeva man markas, tā arī nepaskaidrojot ar ko tās atšķiras un kādas galu, galā viņa man iedeva.
nu dīvaini. ne, bļe..