a.m.a-zone

Dažreiz man šķiet, ka man vairs nav sirds, jo līdzjūtība kaut kur nozūd tieši tajos brīžos, kad to visvairāk vajadzētu izrādīt. Jeb arī nespēju izrādīt adekvātu prieku par lietām, kuras citi man sniedz. Tādēļ man jau to sāk bāzt acīs sakot "Un kur tad paldies?!" (kaut arī paldies es pasaku vienmēr ar awkward smaidu sejā), bet acīmredzot citiem vajag spiedzienus un lēkāšanu, raudāšanu, pārmērīgu smiešanos.

Kā arī es spēju raudāt vai nu par sevi vai par tādām filmām, kurās tēlo, piemēram, Švarcneigers (tur aizdedzināja bērnu skolas grāmatu plauktu).

Pēc vispatīkamākās nedēļas šogad, es galīgi nevaru saņemties un piecelties laikus, lai paspētu uz burvīgo franču valodu,
ceru, ka viņi mani sapratīs un savus rājiena draudus paturēs pie sevis.

1.filma: Memento (2000) - http://www.imdb.com/title/tt0209144/ - vēl neesmu pabeigusi skatīties, bet jau gribu ļoti ieteikt (un pieļauju, ka daudzi jau ir redzējuši - nu tad noskatās vēlreiz!).
2.vakar, sūcot aliņu (tiešām ļoti garšīgo beļģu aliņu "Leffe") un pīpējot pie loga, man uznāca pāris nomierinošas atskārsmes par apkārt notiekošo. Neteiktu, ka tās būtu noenkurojušās uz palikšanu, jo no rīta pamostoties to domas sagremojumu grūti atgriezt. Bet vismaz es virzos uz to pusi, lai pieņemtu to, kas manā dzīvē tagad notiek. Tīri, lai ir miers līdz aizbraukšanai, kura vēl ir neiedomājami (un mazliet kaitinoši) tālu. Es arī īsti nesatraucos par pavērsieniem, varbūt nejūtos ar tiem ērti, un saprotot, ka kaut ko censties mainīt būtu nelietīgi, tad labāk izvēlos paskatīties no citas puses vai arī tālāk par savu d**su un sadzīvot ar faktiem.
3.šodien ir burvīgs laiks, bet dēļ auss sāpju ierobežojumiem, nevaru izdomāt, ko varētu foršu šodien padarīt. Nojaušu, ka ārā ir ļoti auksts. Vismaz tā man kāds stāstīja paskatoties uz debesu krāsu.