a.m.a-zone

Šodien braucot mājās, tramvajā mani "ielenca" 2 čigāni. Viens apsēdās blakus, otrs aiz muguras.
Un tas, kurš apsēdās blakus, vispirms paskatījās uz mani (tas ir tad, kad tu skaties pa logu, jūti, ka kāds apsēžas blakus un neko nedomādams ātri uzmet aci, kas nu tur tagad sēdīsies, tad ieraugi, ka tas kaut ko stulbi skatās uz tevi un izliecies, ka pilnīgi mierīgi turpini skatīties pa logu), tad manu turpmāko ceļu, sēdēja man pretīgi tuvu, piespiedis savu roku manai un vispār jutos iespiesta. Tad viņi abi sāka sarunāties savā čigānu valodā, pretīgi skaļi, un tā kā es tam sēdēju pa labi, tad principā sanāca, ka viņš man skaļi runāja ausī.
Vispār es nekad neesmu bijusi rasiste un man nekas nav bijis pret citām tautām, bet šoreiz man sirds pa muti gandrīz izleca laukā, tad pieriebās un es izkāpu kādas 5 pieturas ātrāk nekā vajadzēja.

Varbūt man prātā iesēdies kāds baigais stereotips, bet man šie ļautiņi galīgi nesaistās ne ar ko labu un viņiem sēdēt blakus arī atsakos.
Pēc tam vispār garstāvoklis zem nulles.

Izliku žulti, paldies.