a.m.a-zone

Tuuuu esi dura lalaalalala //// maza uzpūtīga interneta kverple

bet vispār viss čotka, sunn is shaining winter is going , enerģijas pietiek ,naktsmaiņas pohuj , tūlīt piecelšos no gultas uztaisīšu ēst blabla un raudāšu par to, ka man vairs nav naudas un būs tikai rīt un nav ko pīpēt bet vismaz ir ko ēst.
bet man vispār bieži nav naudas ---> es vienmēr jūtos labāk, kad kaut ko sev nopērku , kādu smutku šmotku kura pēc 3h stundām jau riebjas vai kādu garšīgu vīģi , vai varbūt kādas milijons visdārgākās vīģes un tad es tās izklāju pa grīdu ,mazliet samīcu un apleju ar ūdeni un izvārtos tā, ka mazliet iesprūst rīklē un nevar vairs paelpot
un okej ir jāceļas

Vakardienas apnemsanas ar isajiem svarkiem pec dusas beidzas ar galvas reiboni, kurs tika nemanami izgulets 2h laika. Pamodos no avarijas dienesta sirenu skanam, pa miegam nodomaju, ka varbut man brauc pakal, bet nee, izradas kameer guleeju bija apokalipse un visa rajona partrukusi elektriba.. Cepu kartupelus svecu gaismaa, loti romantiski un kamer edu, magiski visa dzivokli iededzaas gaisma.

Amizanti gan bija skatities masinas, kuras uz liela krustojuma atstatas pasplusmaa, jo tomer luksaforiem taa magija nenostraadaaja un celu policija arii veel nebija sarosiijusies ,lai reguleetu pluusmu. Bet prieks, ka cilveki nav dumji - biskin pabrauc viens virziens, tad biskin otrs, tad uz sajutam kads nogriezas un trolejbusiem un smagajam masinam ,protams, vienmer prieksroka.

labi, pohuj to emocionālo varzu, uzliku Bauhaus, ieiešu dušā, uzvilkšu īsus svārkus un turpināšu vēl 3 dienas nelietot alkoholu.
dzīve sākas no "Jā, labi, mammu"

man vienkārši ir noriebies šis periods, kurā esmu.
tas, kurā varu stundām ilgi šķirstīt vecas fotogrāfijas un domāt "where did i go wrong??".. tiešām šķiet, ka pirms 3 gadiem biju daudz skaistāka nekā tagad, tagad es skatos uz sevi un tur ir tikai tādas nogurušas, melnas acis un nokarens ģīmis ,kurš var tikai izvemt savu žulti 24/7

varbūt es iekšēji vairs nestrādāju 24/7 ,
es ceru, ka februāri aizbraukšu uz Berlīni un kādas veiksmīgas sagadīšanās pēc, varēšu vairs nekad nebraukt atpakaļ..

tas emociju virpulis tevi atsit atpakaļ pret sienu un tādā riebīgā palēninājumā tu redzi, kā vārdi izšaujas no mutes kā lodes un izkūp gaisā, pārvēršas mākonī, kuru otrs iesūc nāsīs.
tas viss nogulsnējas smadzenēs, atstāj aiz sevis putekļus, iebirst visās neaizsargātajās rievās.
bet tu tikai slīdi pa to auksto sienu un vairs neko nespēj savākt vai kontrolēt. tas ir noticis un tu to visu esi izšāvis ārā.

kad viss ir norimis un tu atkal vari satīties segā, tad tu jūti, ka uz kādu brīdi neviens "piedod" vairs nepārvērtīsies mākonī un neiztīrīs tās melnās nogulsnes, kuras iepriekš tik nekontrolēti šāvi ārā.

esmu izgājusi Syberia un Syberia II , ar nepacietību gaidu Syberia III