a.m.a-zone

“Compassion hurts. When you feel connected to everything, you also feel responsible for everything. And you cannot turn away. Your destiny is bound with the destinies of others. You must either learn to carry the Universe or be crushed by it. You must grow strong enough to love the world, yet empty enough to sit down at the same table with its worst horrors.”

— Andrew Boyd

man.ir.ļoti.sāpīgas.paģiras.
uztaisīju ap kaklu šalles kunkuli Bovijam kur ielīst.
šodien mēs mazliet spēlējamies.

un vēl man šķiet,ka es vairs nekad nesocializēšos ar jauniem cilvēkiem //tas ir tik sarežģīti ,
no tā ir lielākas paģiras ,nekā no alkohola //

Un es esmu atpakaļ kaut kur tur, kur iepriekš biju. Kaut kādā bezjēdzīgā melnā caurumā, //
Man ir melnas acis un melni mati, mana āda ir melna ,nosmērēta un nekur nav nākotnes, jauna sākuma // ir tikai stop zīmes un īsas pīppauzes//
jūtos atdzisusi un nomālēta
iepirkusies lētākajā nočnikā, kurā vienīgais prieks ir pārdevējas kuplās krūtis
Bon voyage

vakar aiz visām tām skumjām, ko sajutu mājās, izgāju ārā, gribēdama nopirkt kādu krekliņu vai tādu mēslu sev, bet beigās nopirku baltu žurku, kurai gaujā tika izdomāts vārds Bovijs.

visu laiku raudu.
tikai raudu un raudu.
cepu pankūkas un raudu -
skatos filmu un raudu -
ēdu cepumus un raudu -

kaut kad drīz vairs nebūs ko raudāt ...

Gulēju jau labi. Ja atskaita nebeidzamos realitātes piesātinātos sapņus, kurus redzu jau gandrīz nedēļu..
Un arī tad, kad 6am atsperas durvis vaļā ar "Labrīt, mēram temperatūru" un pēc desmit minūtēm ienāk nākamā māsiņa:" Balode? Jānoņem asinsanalīzes!", tu atkal sāc domāt par to, kur atrodies un kāpēc.
Toties ēst pienes pie gultas. Žēl, ka te nav ping-pong galds