a.m.a-zone

in the past few days, i'm really starting to hate humankind.

un vēl man ir nevis jāpaplašina savs vārdu krājums, bet gan tas jāsamazina.
jo nu bļin, cilvēkiem mūsdienās vairs nav laika klausīties garos izskaidrojumos. viss ir jāmāk pateikt vienā īsā un konkrētā teikumā.

you see,
i dont want my life to be a waste of time

ok,
šodien un arī vakar
my life is complete waste of time ,

BET

rīt es pamodīšos, nolikšu malā muļķigos seriālus (kuri man tiešām nepatīk)
sakārtošu istabu
paēdīšu labas brokastis un izdzeršu kafiju
ieiešu dušā

pirmajā pusē izlabošu atlikušos zīmēšanas darbus
paēdīšu pusdienas
došos uz darbnīcu pabeigt to metāla torchering thing
braukšu pie tēta paņemt printeri
mājās atradīšu lietas, kuras būtu vērtīgi izprintēt
pabeigšu skatīties to super garlaicīgo filmu par Frank Gehry
palabošu vēl to, kas labojams

ok, šeit tas izskatās pārliecinoši un iespējami,
lūdzu lūdzu lūdzu ,kaut tas tā arī paliktu līdz rītdienai un vēl pēc tam. nevis tā kā vienmēr.

noskatījos Pink Floyd The Wall daļu par Another Brick In The Wall.
atcerējos savu devīto klasi (kuras detaļas vēljoprojām ir miglā tītas ,jā ,tieši tā, es neatceros gandrīz neko no tās, to ietin tikai vārga, bet patīkama vēsma par ļoti labu, aizraujošu un emociju pilnu gadu)
Nu jā, tur bija dumpinieciskums un ārpuss skolas visādi dzejoļi,zīmejumi un nezinu-kas-vēl-ir-foršāk-15-gadu-vecumā. un tad vienā brīdi tas kaut kā pagaisa un es paliku ļoti anti-sociāla, mierīga, nekas-mani-vairs-neiespaido. un vispār, nu ļoti garlaicīgi palika un tāda stagnācija iestājās līdz pat šodienai (un jūtu, ka tā arī būs vēl kādu laiciņu).
Jā, nu ir, protams, notikuši visādi lieli un svarīgi dzīves pagriezieni, augšana un tā tālāk, BET
uz to laiku, es joprojām atskatos ar lielu skaudību. Uz to, ka 15 gadīgā es to varēja piedzīvot, bet 20 gadīga es par to var tagad tikai mikli sapņot.
Un tad šovakar, man šķiet, ka es sapratu. Jo manī pēc tam nosēdās sajūta, ka es tāpat varu darīt visu, ko pati gribu atļauties darīt. Un, pa lielam, mani neattur kaut kādas sabiedrībā noteiktas normas. tādēļ daudzas darbības ir kļuvušas mazliet garlaicīgas, jo tās vairs neizsauc sašutumu citos. vairs nav uz kā izpaust savu dumpinieciskumu.

Tajā klipā skolotājs ņirgājas par viņa dzeju visas klases priekšā, viņi nedrīkst ēst pudiņu pirms pusdienām un tā tālāk. Tie visi ir aizliegumi, kuri izsauc vēlmi rīkoties pretēji. Tie kņudina tavu tīnisko dumpi. Bet tagad skolās viss ir tik ļoti mainījies. Visi tik ļoti ieciklējušies uz "bērnu tiesībām" (nē, es nerunāju par child abuse) un ļauj vaļu visam radošajam, kas viņos ir iekšā. bet savā ziņā, tā ir vēl lielāka iegrožošana, jo visiem pamatā kāri kaut ko darīt izsauc aizliegums pret to. Jauniešiem daudzas lietas vairs neizraisa apbrīnu un ziņkārību, jo to izpildīšana citos vairs neizsauks dusmas, neaizsargātību. Bērni vairs nejūtas tā, ka būtu pārkāpuši kaut kam pāri, sasnieguši otru pusi un pieveikuši pretestību.

Protams, tajos "agrākajos laikos" izdzīvoja stiprākie un tie, kuri sajēdza ,ka tas, ka viņiem sit ar lineālu pa pirkstiem, nozīmē tikai to, ka ir jāturpina pastāvēt pār savu viedokli.

es nezinu, nekam vairs nav jēgas, fuck it.

Tā galvenā (jaunā) universitātes ēka (kura atrodas blakus Kings Cross stacijai) ir kaut kas amazzzing.
Man ir žēl, ka mūs maziņos tur nelaiž uz pilnu laiku ,bet vismaz varu iečāpot uz bilbiotēku vai veicīti.

( šāda )

ok, man vairs nepatīk dzīvot ar sevi kopā